Ludvigs Katerfelds

L. Katerfelds

Traugots Kristiāns Frīdrihs Ludvigs Katerfelds (vācu: Traugott Christian Friedrich Ludwig Katterfeld, 1843—1910) bija vācbaltiešu luterāņu mācītājs un sabiedrisks darbinieks.

Dzīvesgājums

Dzimis 1843. gada 1. jūlijā Priekules luterāņu mācītāja Ernesta Katerfelda ģimenē. Mācījās Tallinas Domskolā (1858—1860) un Jelgavas ģimnāzijā (1860—1862). Studēja teoloģiju Tērbatas Universitātē (1863—1866) un Erlangenes Universitātē (1867—1868). 1870. gadā atgriezās dzimtenē, bija Jelgavas mācītāja Eduarda Neandera adjunkts (1870—1873), tad Hersonas guberņas Kaseles (Kassel) vācu kolonijas mācītājs (1873—1875) un Aleksandra patversmes (Alexander-Asyl) mācītājs un rektors Saratā (Besarābija, 1875—1877). Krievu turku kara laikā iekārtoja Diakonisu kara hospitāli Benderā (1877—1878).

1880. gadā sāka kalpot par mācītāju Jelgavas Svētā Jāņa draudzē . 1882. gadā Ludviga Katerfelda vadībā pabeigta Sv. Jāņa baznīcas torņa izbūve un tas iesvētīts. 1887. gadā, pildot Kurzemes mācītāju sinodes uzdevumu, viņš Jelgavā dibināja Tabora iestādi — slimnīcu garīgi slimiem cilvēkiem, kura tiek atklāta 1887. gada 3. jūnijā (tagadējā "Ģintermuižas" slimnīca). No 1880. gada, būdams Jelgavas diakonisu iestādes rektors, viņš to būtiski pārveidoja un paplašināja. apmācot vājinieku aprūpētājus, ar to likdams pamatus želsirdīgo māsu sagatavošanas darbam.

Pēc Katerfelda ierosmes tika atvērti diakonisu nami Tukumā, Kandavā, Sabilē, Aizputē, Talsos un Liepājā. Pēc Vācijas parauga veidotā diakonistu misija plaši izplatījās Baltijas guberņās. Par šo darbu 1881.gadā viņš tika apbalvots ar III klases Staņislava ordeni un 1895. gadā ar Zelta Krūšu krustu. Katerfelds apvienoja vairākus amatus, būdams draudzes mācītājs, diakonisu iestādes vadītājs un Tabora slimnīcas vadītājs.

Pēc 1905. gada Katerfelds nodarbojās vienīgi ar Tabora iestādes vadīšanu. 1909. gadā viņš pārcēlās dzīvot uz Ventspili, kur miris 1910. gada 21. novembrī. Apbedīts Tabora kapos Jelgavā.