Operētājsistēma

Operētājsistēma (OS) ir programmatūras kopums, kas ir atbildīgs par datora aparatūras tiešu kontroli un vadību, kā arī par tādām pamatdarbībām kā lietojumprogrammatūras darbināšanu. Operētājsistēma ir vitāli svarīga sistēmprogrammatūras daļa.

Agrīnie datori, piemēram, kalkulatori tika veidoti, lai veiktu virkni atsevišķu uzdevumu. Operētājsistēmas pamatfunkcijas tika izstrādātas 1950. gados, piemēram, pastāvīgā monitora funkcija, kas automātiski pēc kārtas palaida dažādas programmas, lai paātrinātu apstrādi. Operētājsistēmas to modernajās un sarežģītākajās formās nepastāvēja līdz 60. gadu sākumam.^[1]

Operētājsistēma ir pirmais programmatūras slānis, kas tiek ielādēts datora atmiņā pēc tā iedarbināšanas. Tā kā tas ir pirmais programmatūras slānis, visa pārējā programmatūra, kas tiek ielādēta pēc tam, ir no tā atkarīga un izmanto tās sniegtos pamatservisus. Starp šiem pamatservisiem minami pieeja diskiem, atmiņas pārvaldīšana, daudzuzdevumu režīma vadība un lietotāja saskarne. Tā kā tie ir pamatpakalpojumi, ko nodrošina operētājsistēmas, tad nav vajadzības tos ieviest no jauna katrā lietojumprogrammā. Kodu, kas nodrošina šos pamatpakalpojumus, sauc par operētājsistēmas kodolu.

Operētājsistēmu veidi

Izšķir šādus operētājsistēmu veidus:

reāllaika operētājsistēma — operētājsistēma, kas garantē notikumu vai datu apstrādi noteiktā laika brīdī.
vairāklietotāju operētājsistēma — operētājsistēma, kas ļauj vienlaicīgi strādāt ar datorsistēmu vairākiem lietotājiem;
vairākuzdevumu operētājsistēma — operētājsistēma, kas ļauj vienlaicīgi lietot vairāk nekā vienu programmu;
dalītā operētājsistēma — operētājsistēma, kas pārvalda vairākus datorus, un var veikt piekļuvi tiem no viena konkrēta datora;
iegultā operētājsistēma — operētājsistēma, kas ir kādas lielākas operētājsistēmas daļa un tā parasti ir paredzētu kādu specifisku darbību veikšanai.

Viena un tā pati operētājsistēma var piederēt pie vairākiem veidiem.

Funkcijas

Operētājsistēmu funkcijas:

lietojumprogrammu ielādēšana operatīvajā atmiņā un to izpilde;
standartizēta pieeja pie ievades un izvadierīcēm;
operatīvās atmiņas pārvaldīšana (procesu sadalīšana, virtuālā atmiņa);
datu pieejas vadība energoneatkarīgos datu nesējos (cietais disks, kompaktdisks u.c.);
lietotāja saskarne;
tīkla operācijas, protokolu nodrošinājums;
resursu racionāla izmantošana.

Papildu funkcijas:

paralēla vairāku uzdevumu veikšana;
mijiedarbība starp procesiem: datu apmaiņa, kopīga sinhronizācija;
pašas sistēmas un lietotāja datu un programmu aizsardzība pret lietotāja ļaunprātīgām darbībām ar tiem;
vairāku lietotāju darba režīms (to var izmantot arī vairāk nekā viens lietotājs).